Sengrieķu mitoloģija ir mītu un leģendu kopums, kas izveidojās Senajā Grieķijā, un tajā tiek stāstīts par dieviem un varoņiem, par dabu, par pasauli, tās izveidošanos, kā arī viņu kultu un rituālu nozīmīgumu. Tā bija daļa no Senās Grieķijas reliģijas. Mūsdienās zinātnieki, pētot mītus, ne tikai mēģina noskaidrot kaut ko vairāk par Senās Grieķijas civilizāciju, bet arī to, kā šie mīti ir veidojušies.
Grieķu mitoloģija ir izklāstīta ļoti lielā stāstu krājumā, kā arī attēlota mākslā, piemēram, gleznās, uz vāzēm, kā arī ziedojumos, kas pasniegti dieviem. Grieķu mītos tiek stāstīts, kā ir izveidojusies pasaule, kādi notikumi ir norisinājušies dažādu grieķu dievu, dieviešu un varoņu dzīvēs, kā arī citi mitoloģiski notikumi. Sākotnēji tie ir pārgājuši no paaudzes uz paaudzi tikai mutvārdu ceļā; mūsdienās zināmie mīti galvenokārt ir iegūti no sengrieķu literatūras. Grieķu mitoloģija ir atstājusi milzīgu iespaidu uz turpmāko kultūras un visas pasaules mākslas attīstību.
AFRODĪTE
- ir mīlas un skaistuma, kā arī auglības un dzīvības dieviete.
ZEVS
-dievu valdnieks, kā arī debesu un pērkona dievs. Krona un Rejas dēls.
DĒMETRA
-auglības un zemkopības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņa esot labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos.
 |
 Komentāri (1) | 2011-04-15 19:25 | Skatīts: 13986x |
|
Neskatoties uz valodas, reliģijas un kultūras kopību, helēņi neizveidoja valsti līdzīgu tiem modeļiem, kādi pastāvēja līdz viņiem Tuvajos Austrumos. Helēņu sabiedrības politekonomiskā organizācija visai stipri atšķīrās no agrākās vēsturiskās prakses. Izšķirošā jaunās sabiedrības atšķirība bija tās iekšējā organizācijā, kuras pamatā bija polisa vai pilsētvalsts.Tai pat laikā polisa nebija pilsēta tās mūsdienu izpratnē — kā zināms pretstats laukiem vai provincei ar raksturīgo atšķirīgo nodarbošanās un dzīves veidu. Drīzāk tieši otrādi — polisa bija komūna, kas aptvēra vairāk vai mazāk kompaktu, autonomu apdzīvotu vietu (nomu vai ciematu) grupu ar savu iekšējo likumdošanas un izpildvaru. Tieši ciemati noteica, kas būs un kas nebūs polisas pilsonis, ciematu pārstāvji ievēlēja arī polisas vecāko un padomi, kuriem piederēja reālā vara polisā.
Daudzas polisas viena no otras stipri atšķīrās. Lielākajā no tām - Atēnās 5. gs. p.m.ē. bija ap 30-50 tūkstoši pilsoņu (pieauguši vīrieši). Turpretī vairumā polisu iedzīvotāju skaits bija ap 2 tūkstošiem. Polisa parasti bija nostiprināta pret ienaidnieku uzbrukumiem. Ja polisa bija neliela, to apjoza cietokšņa siena. Polisām attīstoties ap tām veidojās ciemati un apdzīvotas vietas, bet polisas centrs attīstījās kā pilsēta - administratīvs un kultūras centrs, saglabājot un nostiprinot arī savu aizsardzības nozīmi. Šinī ziņā polisai bija līdzīgs funkciju loks kā pilskalniem vēlākajā atlantiskajā Eiropā vai Baltijā, tikai Grieķijā šo pilskalnu sauca par akropoli, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmēja - "augšējā pilsēta".
Tai pat laikā pastāvēja polisas, kur nebija nocietinātas centrālās daļas. Tāda bija, piemēram, Sparta, kas būtībā bija ciematu savienība noteiktā teritorijā. Agrīnās polisas koncentrējās, galvenokārt, centrālajā Grieķijā, Peloponesas austrumu daļā iepretī Mazāzijas krastam (Jonijai), kā arī salās (Lesbosa, Hiosa, Samosa). Šis ir reģions, kura ekonomiskā un politiskā aktivizēšanās sākās 8.-7. gadsimtā p.m.ē. un, kurš dominēja Grieķijā un lielā Vidusjūras piekrastes austrumu daļā turpmākos, apmēram 500 gadus. Tādēļ Seno Grieķiju, kā uzskata virkne vēsturnieku, varbūt būtu bijis pareizāk apzīmēt kā Egeju. |
| Komentāri (0) | 2011-04-15 19:11 | Skatīts: 13122x |
|
Ap 10. gadsimtu p.m.ē., vismaz pēc apmēram 200 gadiem pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošā jucekļa, kas bija pārņēmis visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas sabiedrības veidošanās pazīmes. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kultūras, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Galvenā atšķirība bija ne tikai tajā apstāklī, ka šī bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgo tehnoloģiju un darbarīkiem. Tā bija arī lielā mērā jauna kultūra.
Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bija Olimpiskās spēles, kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām, pirmo reizi notikušas 776. g. p.m.ē. Cilvēki, kas piedalījās šajās un vēlāko gadu olimpiskajās spēlēs kā dalībnieki vai skatītāji, bija vienas un tās pašas kultūras nesēji. Viņi — dorieši, jonieši, ajolieši — visi runāja vienā valodā — grieķu valodā.
Tomēr nevar teikt, ka Grieķijai nebija vairs nekāda sakara ar senākajām civilizācijām. Šī kultūra joprojām ar savām saknēm bija cieši saistīta ar Āzijas kultūru. To pierāda viens no pirmajiem līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs — krūze, kas izgatavota ap 750. g. p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar adaptētām feniķiešu rakstu zīmēm. Grieķiem sākotnēji nebija savas rakstības vispār, līdz viņu tirgotāji neatveda līdz ar precēm arī feniķiešu alfabētu.
Jāatzīmē, ka grieķi sevi par grieķiem nemaz nedēvēja. Tā viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Būdami ienācēji no ziemeļiem, viņi paši sevi dēvēja par helēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojošām tautām.
Tieši helēņi bija arī tie, kas ieviesa vārdu barbari, apzīmējot tā visus tos, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no helēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija helēņu ausīm nesaprotami barbariski trokšņi. Helēņu un barbaru atšķirība nebūt nebija tikai valodnieciskas kategorijas jautājums. Tam bija svarīga praktiska nozīme. Piemēram, helēņu karagūstekņi, ja tie karoja savā starpā, parasti netika padarīti par vergiem, kā tas notika ar barbariem.
|
| Komentāri (0) | 2011-04-15 18:55 | Skatīts: 11361x |
|
|
|
